Pelnrušķīte

Reiz sen senos laikos dzīvoja mīļa meitene

vārdā Pelnrušķīte. Viņai bija zeltaini mati

un vislaipnākā sirds visā pasaulē.

Viņa dzīvoja lielā mājā ar savu dārgo tēti.

Viņas māmiņa bija devusies uz debesīm,

kad Pelnrušķīte bija pavisam maza.

Kādu dienu viņas tēvs apprecēja jaunu sievu.

Šai sievietei bija divas pašas meitas.

Viņi visi kopā ievācās lielajā mājā.

Sākumā Pelnrušķīte bija priecīga

par jauno māti un divām māsām.

Viņa cerēja, ka viņi būs mīloša ģimene.

Bet drīz notika kas ļoti skumjš.

Pelnrušķītes tēvs saslima un nomira.

Tagad nabaga Pelnrušķīte bija pavisam viena

ar savu pamāti un pusmāsām.

Bez tēva, kas viņu aizstāvētu,

viss viņas dzīvē mainījās.

Viņas pamāte parādīja savu īsto dabu.

Viņa nemaz nebija laipna pret Pelnrušķīti.

Abas pusmāsas bija tikpat nejaukas.

Viņas izturējās pret Pelnrušķīti kā kalponi,

nevis kā pret māsu vai meitu.

Lielā māja šķita auksta un vientuļa.

Katru rītu Pelnrušķīte cēlās agri.

Viņai bija jāmazgā visas grīdas.

Viņai bija jāmazgā netīru trauku kaudzes.

Viņa gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas.

Viņa berza drēbes, līdz sāpēja rokas.

Darbam, šķiet, nebija gala.

Viņas pusmāsas valkāja skaistas zīda kleitas.

Viņām bija spožas kurpes un jaukas lentes.

Bet Pelnrušķīte valkāja vecas, lāpītas drēbes.

Viņa vienmēr bija putekļos un pelnos

no kamīna tīrīšanas.

Tāpēc viņu sauca par "Pelnrušķīti".

Par spīti visam, ko viņas darīja,

Pelnrušķīte nezaudēja savu maigo sirdi.

Viņa dziedāja jaukas dziesmas, kamēr strādāja.

Viņa bija laipna pret pelēm virtuvē.

Viņa smaidīja putniem aiz sava loga.

Mīlestība turpināja dzīvot viņas sirdī.

Kādu saulainu rītu ārā atskanēja trompete.

Pie durvīm klauvēja karaļa ziņnesis.

Viņš bija ģērbies karaļa krāsās un nesa

zelta rulli, kas apsiets ar zīda lenti.

"Es nesu ziņas no pils!"

viņš paziņoja skaļā, svarīgā balsī.

"Princis rīko grandiozu balli!"

ziņnesis nolasīja no ruļļa.

"Ikviena jauna dāma karaļvalstī ir ielūgta.

Princis vēlas izvēlēties sev līgavu.

Balle notiks pēc trim dienām.

Velciet savas greznākās kleitas!"

Pusmāsas spiedza aiz sajūsmas.

Viņas dejoja pa istabu, iztēlojoties,

kā dejos ar izskatīgo princi.

"Mums jābūt visskaistākajām kleitām!"

viņas sauca. "Princis noteikti

izvēlēsies vienu no mums par līgavu!"

Pelnrušķītes sirds trīsēja cerībās.

Viņa nekad iepriekš nebija bijusi ballē.

Cik brīnišķīgi būtu uzvilkt

skaistu kleitu un dejot pie skaistas mūzikas!

Viņa gandrīz vai redzēja pils balles zāli,

kas mirdzēja tūkstoš svecēs.

Trīs dienas mājā valdīja haoss.

Pusmāsas nopirka dārgas kleitas

no satīna, klātas mežģīnēm.

Viņas nopirka jaunas kurpes ar sudraba sprādzēm.

Viņas pasūtīja īpašus krēmus sejai

un smaržas, kas maksāja dārgāk par zeltu.

Pelnrušķīte palīdzēja viņām visu sagatavot.

Viņa ieveidoja viņu matus greznās frizūrās.

Viņa gludināja viņu kleitas līdz tās bija perfektas.

Viņa spodrināja viņu kurpes līdz tās spīdēja.

Visu šo laiku viņa arī sapņoja doties līdzi.

Varbūt, tikai varbūt, viņas to atļautu.

Beidzot Pelnrušķīte saņēma drosmi.

"Pamāt, vai es arī drīkstu doties uz balli?"

viņa jautāja savā maigākajā balsī.

Viņas pusmāsas izplūda smieklos.

"Tu? Uz karaļa balli?" viņas zobojās.

"Paskaties uz savām skrandām!"

"Tava vieta ir virtuvē, nevis pilī,"

viņas pamāte vēsi noteica.

"Kādam ir jāpaliek mājās un jātīra.

Un tā esi tu, Pelnrušķīt.

Tagad palīdzi māsām pabeigt pošanos.

Kariete drīz būs klāt."

Kariete aizripoja naksnīgajā tumsā,

atstājot Pelnrušķīti pavisam vienu.

Viņa skrēja uz dārzu un apsēdās uz soliņa,

asarām plūstot pār viņas vaigiem.

"Es vēlos, kaut es varētu doties uz balli,"

viņa čukstēja zvaigznēm debesīs.

Pēkšņi gaiss sāka dzirkstīt!

Silta, zeltaina gaisma piepildīja dārzu.

Viņas priekšā parādījās laipna sieviete,

turot zizli ar zvaigzni galā.

Viņai bija sudrabaini mati un mirdzošas acis,

un viņa smaidīja kā saules stari.

"Neraudi, mans dārgais bērns," teica sieviete.

"Es esmu tava Krustmāte Feja.

Esmu tevi vērojusi visus šos gadus.

Šovakar tava laipnība tiks atalgota.

Tu dosies uz balli!"

Viņa pacēla augstu savu burvju zizli.

"Bet man nav, ko vilkt mugurā,"

Pelnrušķīte skumji noteica, noraudzīdamās

uz savu lāpīto un izbalējušo kleitu.

Krustmāte Feja tikai iesmējās,

skaņā, kas līdzinājās zvaniņu šķindai.

"To atstāj manā ziņā, mana dārgā!"

Krustmāte Feja pamāja ar savu zizli.

Sudraba dzirkstis apvija Pelnrušķīti.

Viņas vecā kleita pārvērtās tērpā

no maigākā zilā zīda, kā debesis.

Tas mirdzēja sīkām sudraba zvaigznītēm,

kas, šķiet, dejoja mēnessgaismā.

"Tagad parūpēsimies par tavām kājām," teica Feja.

Ar vēl vienu zizļa vēzienu,

Pelnrušķītes nonēsātās kurpes kļuva par

smalkām kurpītēm no tīra stikla.

Tās derēja perfekti un mirdzēja

kā dimanti dārza gaismā.

"Bet kā es nokļūšu līdz pilij?"

jautāja Pelnrušķīte, nespējot noticēt savām acīm.

Krustmāte Feja norādīja uz ķirbi.

"Bibidi-bobidi-bū!" viņa nodziedāja.

Ķirbis auga un auga, līdz

tas kļuva par zelta karieti!

Viņa pārvērta sešas peles par baltiem zirgiem.

Žurka kļuva par jautru kučieri.

Sešas ķirzakas pārtapa par sulaiņiem

ģērbtiem sudraba uniformās.

Viss mirdzēja no burvju putekļiem.

Pelnrušķīte neko tik brīnišķīgu nebija redzējusi!

"Nu, mana dārgā, tu esi gatava ballei!"

Krustmāte Feja lepni teica.

Bet tad viņas seja kļuva nopietna.

"Klausies uzmanīgi manu brīdinājumu.

Šī burvestība ilgs tikai līdz pusnaktij.

Tev jāaiziet, pirms pulkstenis sitīs divpadsmit!"

"Kad pulkstenis sāks zvanīt divpadsmit,

viss pārvērtīsies atpakaļ.

Tava kleita atkal kļūs par skrandām.

Tava kariete pārtaps atpakaļ par ķirbi.

Apsoli man, ka aiziesi pirms pusnakts!"

Krustmāte Feja izskatījās noraizējusies.

"Es apsolu," teica Pelnrušķīte,

acīm mirdzot laimē.

"Paldies, Krustmāt Feja!

Šī ir visbrīnišķīgākā dāvana,

ko kāds man jebkad ir devis."

Viņa cieši apskāva savu Krustmāti Feju.

Pelnrušķīte iekāpa zelta karietē.

Baltie zirgi lēkšoja un zviedza,

dedzīgi vēloties viņu vest uz pili.

Kad viņi devās ceļā, Krustmāte Feja

vēlreiz uzsauca:

"Atceries! Pirms pusnakts!"

Pils bija skaistāka,

nekā Pelnrušķīte jebkad bija iedomājusies.

No griestiem karājās kristāla lustras,

metot uz sienām varavīksnes.

Muzikanti spēlēja visskaistākās melodijas.

Dāmas un kungi graciozi dejoja.

Kad Pelnrušķīte ienāca balles zālē,

visi pārtrauca iesākto.

Kas bija šī noslēpumainā skaistule?

Likās, ka viņa drīzāk lidoja, nevis gāja.

Viņas kleita mirdzēja kā zvaigžņu gaisma.

Pat viņas pusmāsas viņu neatpazina!

Princim visu vakaru bija bijis garlaicīgi,

dejojot ar vienu meiteni pēc otras.

Bet, kad viņš ieraudzīja Pelnrušķīti,

viņa sirds apmeta kūleni.

Viņš gāja taisni pāri balles zālei

un dziļi paklanījās viņas priekšā.

"Vai drīkstu lūgt šo deju, daiļā dāma?"

princis jautāja, pasniedzot roku.

Pelnrušķīte kniksēja un ielika

savu mazo roku viņējā.

Viņi sāka dejot, un šķita,

it kā viņi lidotu pa mākoņiem.

Princis dejoja katru deju ar Pelnrušķīti.

Viņi valcēja un griezās pa deju grīdu.

Citas meitenes mēģināja piesaistīt viņa uzmanību,

bet viņš redzēja tikai Pelnrušķīti.

Viņi runājās un smējās kopā,

it kā būtu pazinuši viens otru mūžīgi.

"Kā tevi sauc?" jautāja princis.

Bet, pirms Pelnrušķīte varēja atbildēt,

viņš turpināja: "Tam nav nozīmes.

Man šķiet, ka esmu gaidījis

visu savu mūžu, lai tevi satiktu.

Lūdzu, saki, ka tu jūti to pašu."

Pelnrušķītes sirds bija tik prieka pilna,

ka viņa knapi spēja parunāt.

Nekad mūžā viņa nebija bijusi tik laimīga.

Princis bija laipns, smieklīgs un maigs.

Viņa aizmirsa visas savas bēdas mājās.

Viņa pat aizmirsa par laiku!

Pēkšņi pils pulkstenis sāka zvanīt.

BONG! BONG! BONG!

Pelnrušķīte šausmās iepleta acis.

Bija pusnakts! Burvība beigsies!

"Atvainojiet, man jāiet!" viņa iesaucās.

Viņa izraāvās no prinča apskāvieniem.

"Pagaidi! Lūdzu, neej!" sauca princis.

Bet Pelnrušķīte jau skrēja.

Viņa traucās cauri balles zālei,

viņas stikla kurpītēm klabot pa marmora grīdu.

Dāmas ieelpojās, kad viņa paskrēja garām.

Princis skrēja viņai pakaļ.

Viņa bēga lejā pa lielajām kāpnēm.

Steigā viena stikla kurpīte

noslīdēja viņai no kājas.

Tā ar šķindoņu noripoja lejā pa kāpnēm.

Bet Pelnrušķīte nevarēja apstāties, lai to paņemtu.

Pulkstenis vēl joprojām zvanīja!

Viņa ielēca savā zelta karietē.

"Steidzies!" viņa teica kučierim.

Zirgi auļoja projām naksnīgajā tumsā.

Aiz muguras viņa dzirdēja princi saucam,

bet pulkstenis nosita savu pēdējo zvanu.

BONG! Pusnakts bija klāt!

Vienā mirklī viss pārvērtās atpakaļ.

Kariete atkal kļuva par ķirbi.

Zirgi pārtapa atpakaļ par pelēm.

Pelnrušķīte attapās ceļa malā

savā vecajā, noplīsušajā kleitā.

Palikusi bija tikai viena stikla kurpīte.

Nākamajā rītā karaļvalsts dūca

no tenkām par noslēpumaino meiteni.

Princis nebija gulējis visu nakti.

Viņš turēja stikla kurpīti cieši rokās,

savu vienīgo pavedienu, lai viņu atrastu.

"Man viņa jāatrod," viņš paziņoja.

"Es apprecēšu meiteni, kuras kājai

šī kurpīte derēs perfekti,"

princis paziņoja savam tēvam.

Karalis redzēja, cik ļoti viņa dēls

bija iemīlējies. Viņš pavēlēja

nekavējoties sākt meklēšanu visā karaļvalstī.

Princis un viņa kalpi apmeklēja

katru māju karaļvalstī.

Cildenas dāmas un tirgoņu meitas,

maiznieku un zemnieku meitas —

visas mērīja stikla kurpīti.

Bet tā nederēja nevienai.

Dažas kājas bija par lielu, dažas par mazu.

Dažas bija par platu, dažas par šauru.

Princis sāka zaudēt cerību.

Vai skaistā meitene bija tikai sapnis?

Bet viņš atteicās padoties.

Viņš pārmeklēs katru pēdējo māju.

Beidzot viņi ieradās Pelnrušķītes mājā.

Pusmāsas bija nepacietīgi gaidījušas.

Viņas bija pārliecinātas, ka princis

iemīlēsies vienā no viņām.

"Viņš ir klāt! Viņš ir klāt!" viņas spiedza,

grūstot viena otru malā.

Pirmā pusmāsa paķēra kurpīti.

Viņa spieda, grūda un stūma,

bet viņas kāja bija krietni par lielu.

"Tā noteikti ir sarāvusies!" viņa vaimanāja.

Otrā māsa to izrāva viņai no rokām.

Viņa mēģināja visus trikus, bet arī neveiksmīgi.

"Vai šeit ir vēl kāda jauna dāma?"

prinča kalps noguris jautāja.

"Tikai Pelnrušķīte," pamāte nošņācās.

"Bet viņa ir tikai kalpone.

Viņa pat nebija ballē."

Pusmāsas nežēlīgi iesmējās.

"Prinča pavēle ir skaidra,"

kalps stingri noteica.

"Katrai jaunai dāmai ir jāmēģina."

Pelnrušķīte klusi ienāca istabā.

Viņas pamātes ģimene šokā iepleta acis.

Kā viņa uzdrīkstas parādīties prinča priekšā!

Pelnrušķīte maigi apsēdās un pastiepa kāju.

Kalps uzvilka stikla kurpīti.

Tā derēja perfekti! It kā būtu radīta viņai!

Kas, protams, tā arī bija.

Visi istabā apklusa,

skatoties pilnīgā izbrīnā.

Tad Pelnrušķīte pastiepās pēc savas kabatas.

Viņa izvilka otru tādu pašu stikla kurpīti

un uzvilka to uz otras kājas.

Pamātes seja kļuva bāla.

Pusmāsu mutes palika vaļā.

Vai tā tiešām varēja būt patiesība?

Princis ieskatījās Pelnrušķītes acīs.

Pat viņas vienkāršajās drēbēs,

viņš atpazina meiteni, ar kuru bija dejojis.

"Tā esi tu!" viņš priecīgi iesaucās.

"Es zināju, ka tevi atradīšu!"

Viņš saņēma viņas rokas savējās.

"Vai tu mani precēsi?" jautāja princis.

"Es tevi mīlu kopš mūsu pirmās dejas."

Pelnrušķītes acis piepildījās prieka asarām.

"Jā!" viņa teica, smaidot spožāk

par sauli. "Nekas mani nedarītu

laimīgāku, kā kļūt par tavu sievu."

Pamāte un pusmāsas trīcēja,

baidoties no Pelnrušķītes atriebības.

Pēc visa ļaunā, ko viņas bija darījušas,

viņa noteikti viņas sodītu.

Bet Pelnrušķītes laipnā sirds

nebija mainījusies līdz ar viņas veiksmi.

"Es jums visām piedodu," Pelnrušķīte maigi teica.

"Jūs joprojām esat mana ģimene.

Es ceru, ka mēs varam sākt no jauna

un turpmāk būt īstas māsas."

Viņas laipnība izkausēja viņu aukstās sirdis,

un viņas raudāja no kauna un pateicības.

Karaliskās kāzas bija grandiozas.

Visa karaļvalsts sanāca svinēt.

Pelnrušķīte valkāja kleitu no tīra balta zīda

ar šlepi, kas mirdzēja kā sniegs.

Princis nespēja beigt smaidīt,

precot savu vienīgo patieso mīlestību.

Kā princesi Pelnrušķīti mīlēja visi.

Viņa palīdzēja nabagiem un apciemoja slimos.

Viņai un princim bija daudz bērnu,

kuri izauga laipni un labi.

Un jā, viņi tiešām dzīvoja

ilgi un laimīgi.