Zeltmatīte un trīs lāči

Reiz kādā mājīgā namiņā mežā,

dzīvoja trīs lāči.

Tētis Lācis, kurš bija ļoti liels.

Mamma Lācene, kura bija vidēja auguma.

Un Mazais Lācītis, kurš bija pavisam mazs.

Tā bija laimīga lāču ģimene.

Katru rītu viņi kopā ēda brokastis.

Viņu namiņš bija kārtīgs un tīrs.

Viņiem bija viss nepieciešamais.

Viņiem patika dzīve mežā.

Kādu rītu Mamma Lācene vārīja putru.

Viņa to salēja trīs dažādās bļodās.

Viņa pasniedza to galdā.

Tētim Lācim bija liela, milzīga bļoda.

Mammai Lācenei bija vidēja lieluma bļoda.

Mazajam Lācītim bija maza, maziņa bļodiņa.

"Ak vai!" teica Mamma Lācene.

"Putra ir pārāk karsta, lai to ēstu!

Mums vajadzētu doties pastaigā, kamēr tā atdziest."

Trīs lāči piekrita.

Viņi visi devās ārā pastaigāties.

Viņi atstāja durvis neaizslēgtas.

Kamēr lāči bija prom, garām gāja maza meitene.

Viņu sauca Zeltmatīte.

Viņai bija skaisti zelta mati!

Viņa staigāja pa mežu.

Viņai patika pētīt apkārtni!

Zeltmatīte ieraudzīja lāču namiņu.

"Cik jauka mājiņa!" viņa teica.

Viņa pieklauvēja pie durvīm.

Klau, klau, klau!

Neviens neatbildēja.

Zeltmatīte pieklauvēja vēlreiz.

Joprojām nekādas atbildes!

Viņa bija ļoti ziņkārīga meitene.

Viņa pamēģināja durvju rokturi.

Durvis viegli atvērās!

"Es tikai ielūkošos iekšā," viņa teica.

Viņa iegāja tieši mājā!

Zeltmatīte aplūkoja namiņu.

Iekšā bija ļoti mājīgi!

Tad viņa sajuta kaut ko gardu.

"Mmm! Putra!" viņa teica.

Viņas vēders kurkstēja no bada.

Viņa ieraudzīja uz galda trīs bļodas.

Lielu, milzīgu bļodu.

Vidēja lieluma bļodu.

Mazu, maziņu bļodiņu.

"Es esmu tik izsalkusi!" teica Zeltmatīte.

"Viņi noteikti neiebildīs, ja es pagaršošu!"

Vispirms viņa pagaršoja putru no lielās, milzīgās bļodas.

"Au!" viņa iesaucās.

"Šī putra ir pārāk karsta!"

Viņa ātri nolika karoti.

Pēc tam viņa pagaršoja putru no vidējā lieluma bļodas.

"Brrr!" viņa nodrebinājās.

"Šī putra ir pārāk auksta!"

Arī tā viņai negaršoja.

Beidzot viņa pagaršoja putru no mazās, maziņās bļodiņas.

"Mmm!" viņa pasmaidīja.

"Šī putra ir tieši tāda, kā vajag!"

Viņa to visu apēda!

Līdz pēdējai lāsītei!

Pēc ēšanas Zeltmatīte jutās nogurusi.

Viņa gribēja apsēsties.

Viņa ieraudzīja trīs krēslus pie kamīna.

Lielu, milzīgu krēslu.

Vidēja lieluma krēslu.

Mazu, maziņu krēsliņu.

Vispirms viņa apsēdās lielajā, milzīgajā krēslā.

"Ak vai!" viņa teica.

"Šis krēsls ir pārāk ciets!"

Tas nemaz nebija ērts!

Pēc tam viņa apsēdās vidējā lieluma krēslā.

"Ak vai!" viņa teica.

"Šis krēsls ir pārāk mīksts!"

Viņa iegrima dziļi spilvenos!

Beidzot viņa apsēdās mazajā, maziņajā krēsliņā.

"Ah!" viņa nopūtās.

"Šis krēsls ir tieši tāds, kā vajag!"

Viņa laimīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Bet ak vai!

KRAKŠĶ!

Krēsls salūza gabalos!

Zeltmatīte ar BUKŠĶI nokrita uz grīdas!

"Ups!" viņa teica.

Zeltmatīte piecēlās no grīdas.

Tagad viņa jutās vēl vairāk nogurusi!

"Man vajag atpūsties," viņa nožāvājās.

Viņa ieraudzīja kāpnes, kas veda augšup.

Viņa uzkāpa pa kāpnēm uz guļamistabu.

Guļamistabā viņa atrada trīs gultas.

Lielu, milzīgu gultu.

Vidēja lieluma gultu.

Mazu, maziņu gultiņu.

"Lieliski!" teica Zeltmatīte.

"Es mazliet nosnaudīšos!"

Vispirms Zeltmatīte izmēģināja lielo, milzīgo gultu.

Viņa uzrāpās tajā.

"Šī gulta ir pārāk cieta!" viņa sūdzējās.

Likās, ka guļu uz akmeņiem!

Viņa norāpās lejā.

Pēc tam viņa izmēģināja vidēja lieluma gultu.

Viņa apgūlās tajā.

"Šī gulta ir pārāk mīksta!" viņa teica.

Viņa iegrima pārāk dziļi gultā!

Tas bija kā gulēt zefīrā!

Beidzot viņa izmēģināja mazo, maziņo gultiņu.

Viņa uzmanīgi apgūlās.

"Ah!" viņa laimīgi nopūtās.

"Šī gulta ir tieši tāda, kā vajag!"

Tā bija ideāla un mājīga!

Zeltmatīte uzvilka sev segu.

Viņa aizvēra acis.

Drīz vien viņa cieši aizmiga!

Viņa klusi krāca.

Zzzzzzz!

Kamēr Zeltmatīte gulēja augšstāvā,

trīs lāči pārnāca mājās.

Viņi bija izbaudījuši pastaigu.

Tagad viņu putrai vajadzētu būt pietiekami atdzisušai!

Viņi atvēra durvis un iegāja iekšā.

Tētis Lācis pirmais piegāja pie galda.

Viņš paskatījās uz savu lielo, milzīgo bļodu.

"KĀDS IR ĒDIS MANU PUTRU!" viņš rūca savā lielajā, dobjajā balsī.

Mamma Lācene paskatījās uz savu vidēja lieluma bļodu.

"Kāds ir ēdis manu putru!" viņa teica savā vidēja stipruma balsī.

Mazais Lācītis paskatījās uz savu mazo, maziņo bļodiņu.

"Kāds ir ēdis manu putru," viņš raudāja savā smalkajā balstiņā.

"Un viņi to visu ir apēduši!"

Viņš sāka raudāt.

Viņa brokastis bija pilnībā pazudušas!

Trīs lāči uzmanīgi paskatījās apkārt.

Kaut kas nebija kārtībā!

Kāds bija bijis viņu mājā!

Tētis Lācis piegāja pie atpūtas stūrīša.

Viņš paskatījās uz savu lielo, milzīgo krēslu.

"KĀDS IR SĒDĒJIS MANĀ KRĒSLĀ!" viņš rūca.

Mamma Lācene paskatījās uz savu vidēja lieluma krēslu.

"Kāds ir sēdējis manā krēslā!" viņa teica.

Mazais Lācītis paskatījās uz savu mazo, maziņo krēsliņu.

"Kāds ir sēdējis manā krēslā," viņš raudāja.

"Un viņi to salauza gabalos!"

Viņa mazais krēsliņš mētājās uz grīdas gabalos!

Mazais Lācītis raudāja vēl stiprāk!

"Mans skaistais krēsliņš!" viņš šņukstēja.

Trīs lāči saskatījās.

"Kāds varētu joprojām būt šeit!" teica Mamma Lācene.

"Pārbaudīsim augšstāvu!" teica Tētis Lācis.

Viņi uzmanīgi kāpa pa kāpnēm.

Viņu sirdis strauji pukstēja!

Viņi iegāja savā guļamistabā.

Gultas izskatījās izjauktas!

Tētis Lācis piegāja pie savas lielās, milzīgās gultas.

"KĀDS IR GULĒJIS MANĀ GULTĀ!" viņš skaļi rūca.

Mamma Lācene paskatījās uz savu vidēja lieluma gultu.

Segas bija savandītas!

"Kāds ir gulējis manā gultā!" viņa teica.

Mazais Lācītis piegāja pie savas mazās, maziņās gultiņas.

Zem viņa segas bija bumbulis!

Viņš lēnām pavilka segu atpakaļ.

Tur bija Zeltmatīte, cieši iemigusi!

"Kāds ir gulējis manā gultā," viņš iesaucās,

"UN VIŅA JOPROJĀM IR ŠEIT!"

Visi trīs lāči sapulcējās ap gultu.

Viņi blenza uz guļošo meiteni.

"Kas viņa ir?" čukstēja Mamma Lācene.

"Ko mums darīt?" jautāja Tētis Lācis.

Viņi nekad agrāk nebija atraduši cilvēku savā mājā!

Trīs lāči pieliecās tuvāk, lai paskatītos.

Mazā Lācīša smalkā balstiņa pamodināja Zeltmatīti!

Viņas acis lēnām atvērās.

Sākumā viņa nesaprata, kur atrodas.

Tad viņa ieraudzīja trīs lāčus, kas uz viņu skatījās!

"ĀĀĀĀ!" iekliedzās Zeltmatīte.

Viņa izlēca no gultas!

Viņa skrēja lejā pa kāpnēm, cik ātri vien spēja!

Viņa izskrēja cauri dzīvojamajai istabai!

Viņa izskrēja pa ārdurvīm!

Zeltmatīte skrēja cauri mežam!

Viņa skrēja ātrāk nekā jebkad agrāk!

Viņas zelta mati plīvoja vējā!

Viņa neapstājās!

Viņa skrēja līdz pat mājām!

Viņa nekad vairs neatgriezās tajā namiņā!

Trīs lāči stāvēja savā durvju ailē.

Viņi skatījās, kā Zeltmatīte aizbēg.

"Nu!" teica Tētis Lācis.

"Tas bija ļoti dīvaini!"

"Patiesi!" piekrita Mamma Lācene.

"Viņa apēda manu putru!" raudāja Mazais Lācītis.

"Viņa salauza manu krēslu!

Un viņa gulēja manā gultā!"

Viņš bija ļoti sarūgtināts!

"Mieru, mieru," maigi teica Mamma Lācene.

"Es tev uzvārīšu vēl putru.

Un Tētis Lācis salabos tavu krēslu.

Viss būs kārtībā."

Viņa cieši apskāva Mazo Lācīti.

"Bet nākamreiz," teica Tētis Lācis,

"mums vajadzētu aizslēgt durvis, kad izejam ārā!"

Visi trīs lāči piekrita.

Tā bija ļoti laba doma!

Zeltmatīte ieskrēja savā mājā.

Viņa aizcirta durvis sev aiz muguras!

Viņa ļoti smagi elpoja!

"Kas noticis?" jautāja viņas māte.

"Tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku!"

Zeltmatīte izstāstīja mātei visu.

Viņa pastāstīja par namiņu.

Viņa pastāstīja par putru, krēsliem un gultām.

Viņa pastāstīja par trim lāčiem!

"Ak, Zeltmatīte!" teica viņas māte.

"Tev nekad nevajadzētu iet kāda mājā bez atļaujas!

Nav svarīgi, vai durvis ir vaļā.

Tā māja piederēja lāčiem!

Tu apēdi viņu ēdienu un salauzi viņu mantas!

Tas nebija pareizi!"

Zeltmatīte jutās ļoti nokaunējusies.

Viņas mātei bija taisnība!

Viņa bija uzvedusies ļoti slikti!

"Piedod, mamm," viņa teica.

"Es to vairs nekad nedarīšu!"

No tās dienas Zeltmatīte bija uzmanīgāka.

Viņa nekad neiegāja neviena mājā neaicināta.

Viņa vienmēr vispirms lūdza atļauju.

Viņa kļuva par daudz labāku meiteni!

Trīs lāči salaboja Mazā Lācīša krēslu.

Mamma Lācene uzvārīja svaigu putru.

Viņi pielika durvīm jaunu slēdzeni.

Un viņi laimīgi dzīvoja savā namiņā.

Dažreiz, kad Zeltmatīte staigāja pa mežu,

viņa pa gabalu redzēja lāču namiņu.

Viņa atcerējās, kas tajā dienā notika.

"Es rīkojos nepareizi, ieejot iekšā," viņa domāja.

"Bet es guvu svarīgu mācību!"

Un tā, trīs lāči laimīgi dzīvoja savā namiņā.

Un Zeltmatīte izauga, cienot citus.

Viņa vienmēr atcerējās dienu, kad satika trīs lāčus.

Un viņa nekad neaizmirsta gūto mācību!