Īkstīte

Reiz dzīvoja sieva, kura vēlējās bērnu.

Viņa to vēlējās ļoti, ļoti stipri.

Bet viņai nebija bērnu.

Viņa devās pie gudras raganas.

"Vai vari man palīdzēt?" viņa jautāja.

Ragana iedeva viņai īpašu sēklu.

"Iestādi šo puķu podā," teica ragana.

"Notiks kaut kas brīnišķīgs!"

Sieva samaksāja raganai.

Viņa steidzās mājās ar sēklu.

Viņa iestādīja sēklu podā.

Viņa to rūpīgi laistīja.

Drīz izauga skaists zieds!

Tas izskatījās pēc tulipāna.

Ziedlapiņas bija cieši aizvērtas.

"Cik jauks zieds!" teica sieva.

Viņa noskūpstīja ziedlapiņas.

Pēkšņi, POP!

Zieds atvērās!

Iekšā sēdēja sīciņa meitenīte!

Meitenīte nebija lielāka par īkšķi!

Tāpēc sieva viņu nosauca par Īkstīti.

Viņa bija skaistākā sīkā meitenīte pasaulē!

Viņai bija zelta mati un jauks smaids.

Sieva viņu ļoti mīlēja!

Par gultu Īkstītei kalpoja valrieksta čaumala.

Par segām viņai bija rožu ziedlapiņas.

Par laivu viņai bija tulipāna ziedlapiņa.

Viņa kuģoja ūdens bļodā.

Viņa dziedāja ar visskaistāko balsi!

Kādu nakti pa logu ielēca neglīts, vecs krupis.

Viņa redzēja Īkstīti guļam.

"Cik skaista sieva manam dēlam!" kurkstēja krupis.

Viņa sagrāba valrieksta čaumalu!

Viņa aizlēca prom ar Īkstīti!

Krupis aizveda viņu uz dubļainu strautu.

"Mans dēls tevi precēs!" teica krupis.

Viņa uzlika Īkstīti uz ūdensrozes lapas.

Lapa atradās ūdens vidū!

Īkstīte nevarēja aizbēgt!

Kad Īkstīte pamodās, viņa raudāja!

Krupis un viņas neglītais dēls bija tik briesmīgi!

Viņa negribēja viņu precēt!

Bet viņa bija iesprostota uz ūdensrozes lapas!

Visapkārt bija ūdens!

Zivīm bija žēl Īkstītes.

Tās pārgrauza lapas kātu!

Lapa aizpeldēja kā laiva!

Tā nesa Īkstīti tālu pa straumi!

Viņa bija brīva no krupjiem!

Garām lidoja skaists taurenis!

Tas nolaidās uz lapas!

Īkstīte piesēja savu jostu pie tā.

Taurenis vilka lapu ātrāk!

Viņi kuģoja pa straumi kopā!

Pēkšņi atlidoja vabole!

Tā sagrāba Īkstīti un aizlidoja!

Tā aizveda viņu uz savu koku!

"Vai viņa nav skaista?" tā jautāja citām vabolēm.

Bet pārējās vaboles nepiekrita!

"Viņai ir tikai divas kājas!" tās teica.

"Viņai nav taustekļu!"

"Viņa izskatās pēc cilvēka - cik neglīti!"

Vabole sajutās neērti.

Tā atstāja Īkstīti vienu mežā.

Nabaga Īkstīte bija pavisam viena!

Viņa dzīvoja mežā visu vasaru.

Viņa uztaisīja gultu no zāles.

Viņa ēda nektāru no ziediem.

Viņa dzēra rasu no lapām.

Vasara beidzās un atnāca ziema.

Bija auksts un sniegains!

Īkstīte sala!

Viņai nebija siltas vietas, kur dzīvot!

Viņa gāja cauri sasalušajam laukam.

Viņa atrada lauku peles durvis.

Viņa klusi pieklauvēja.

"Lūdzu, palīdzi man!" viņa lūdzās.

"Esmu tik nosalusi un izsalkusi!"

Laipnā lauku pele ielaida viņu iekšā!

"Tu nabaga dvēsele!" teica pele.

"Tu vari palikt pie manis!

Bet tev jāuztur mana māja tīra.

Un tev jāstāsta man pasakas!"

Īkstīte priecīgi piekrita!

Lauku pelei bija kaimiņš.

Tas bija bagāts kurmis.

Viņš dzīvoja lielā pazemes mājā.

"Viņš būtu labs vīrs!" teica pele.

Bet Īkstīte negribēja precēt kurmi!

Kurmis uzaicināja viņas ciemos.

Viņš bija izracis garu tuneli.

"Esiet uzmanīgas," viņš teica.

"Tunelī ir beigts putns.

Nebaidieties no tā!"

Ejot cauri, Īkstīte ieraudzīja putnu.

Tā bija bezdelīga!

Tā izskatījās beigta un sasalusi!

Kurmis to pastūma malā.

"Muļķa putnam vajadzēja lidot uz dienvidiem!" viņš teica.

Tajā naktī Īkstīte nevarēja aizmigt.

Viņa devās atpakaļ uz tuneli.

Viņa atnesa segu putnam.

Viņa to maigi uzklāja bezdelīgai.

"Ardievu, skaistais putniņ," viņa čukstēja.

Pēkšņi viņa kaut ko sajuta!

Putna sirds pukstēja!

Viņš nebija miris - tikai nosalis!

Segas siltums viņam palīdzēja!

Viņa acis nedaudz atvērās!

Visu ziemu Īkstīte rūpējās par bezdelīgu.

Viņa nesa tam ēdienu un ūdeni.

Viņa turēja to siltumā.

Lauku pele un kurmis to nekad neuzzināja!

Tas bija viņas noslēpums!

Bezdelīga kļuva stiprāka ar katru dienu.

"Paldies, ka izglābi manu dzīvību!" viņa teica.

"Tu esi tik laipna, mazā Īkstīte!

Kad pienāks pavasaris, es lidošu uz dienvidiem.

Vai dosies man līdzi?"

"Es nevaru," skumji teica Īkstīte.

"Lauku pele ir bijusi laba pret mani.

Es nevaru viņu pamest."

Bezdelīga saprata.

Kad pienāca pavasaris, tā aizlidoja.

"Ardievu, dārgais draugs!" sauca Īkstīte.

Kurmis lūdza Īkstīti kļūt par viņa sievu!

"Tev viņš jāprec!" uzstāja lauku pele.

"Viņš ir bagāts, un viņam ir jauka māja!"

Bet Īkstītes sirds bija salauzta!

Viņa nemīlēja kurmi!

"Ja es viņu precēšu, es dzīvošu pazemē mūžīgi!

Es nekad vairs neredzēšu sauli vai ziedus!

Es nekad nedzirdēšu putnus dziedam!"

Bet lauku pele bija izlēmusi.

Kāzas būs pēc četrām nedēļām!

Katru dienu Īkstīte gāja ārā.

Viņa raudzījās saulē un debesīs.

"Ardievu, spožā saule!" viņa skumji teica.

"Ardievu, skaistā pasaule!"

Viņa jutās tik nelaimīga!

Pēdējā dienā pirms kāzām Īkstīte izdzirdēja skaņu.

"Čiv, čiv!"

Tā bija bezdelīga!

Tā bija atgriezusies!

"Īkstīte!" tā priecīgi sauca!

"Es dodos uz siltajām zemēm!" tā teica.

"Nāc man līdzi!

Sēdies man uz muguras!

Mēs lidosim prom no šejienes!

Tu izglābi manu dzīvību - tagad es izglābšu tavējo!"

Īkstītes sirds salēcās!

"Jā!" viņa sauca. "Es došos tev līdzi!"

Viņa uzrāpās bezdelīgai uz muguras.

Viņa piesējās ar zāli.

Augšup, augšup viņi lidoja debesīs!

Lejā lauku pele un kurmis sauca viņu.

Bet Īkstīte un bezdelīga aizlidoja!

Pāri mežiem un kalniem!

Pāri ezeriem un jūrām!

Uz siltajām zemēm tālu prom!

Viņi aizlidoja uz skaistu, siltu zemi!

Saule spīdēja spoži!

Ziedi ziedēja visur!

Tā bija paradīze!

"Šeit es dzīvoju!" teica bezdelīga!

Viņa nosēdināja Īkstīti uz balta zieda.

"Tu vari šeit iekārtot savas mājas!" tā teica.

Īkstīte brīnīdamās lūkojās apkārt!

Viss bija skaists!

Viņa beidzot bija brīva!

Pēkšņi zieds atvērās vairāk!

Iekšā sēdēja mazs vīriņš!

Viņam bija spārni kā taurenim!

Viņš valkāja zelta kroni!

Viņš bija ziedu feju karalis!

"Kas tu esi?" viņš pārsteigumā jautāja.

"Tu esi skaistākā meitene, ko esmu redzējis!"

Īkstīte nosarka!

Mazais karalis bija ļoti izskatīgs!

Un viņš bija tieši viņas augumā!

Ziedu karalis iemīlējās nekavējoties!

"Vai būsi mana karaliene?" viņš jautāja.

"Mēs esam viena auguma!

Mums abiem patīk ziedi un saulesgaisma!

Lūdzu, saki jā!"

Īkstīte paskatījās uz laipno karali.

Viņa paskatījās uz skaisto zemi.

Viņa iedomājās par tumšo pazemes dzīvi ar kurmi.

"Jā!" viņa priecīgi teica.

"Es tevi precēšu!"

Parādījās citas ziedu fejas!

Tās atnesa Īkstītei dāvanas!

Skaistus spārnus kā viņiem!

Ziedu kroni!

Skaistas kleitas, kas darinātas no ziedlapiņām!

Viņiem bija brīnišķīgas kāzas!

Visi ziedi uzplauka!

Visi putni dziedāja!

Bezdelīga dziedāja visskaļāk!

Īkstīte beidzot bija laimīga!

Ziedu karalis deva Īkstītei jaunu vārdu.

"Es saukšu tevi par Maiju!" viņš teica.

"Tas nozīmē 'mīļotā'."

Īkstītei patika viņas jaunais vārds!

Viņai patika viņas jaunā dzīve!

Viņa kļuva par ziedu karalieni!

Viņa lidoja no zieda uz ziedu!

Viņa dejoja saulesgaismā!

Viņa dziedāja kopā ar putniem!

Viņai vairs nekad nebija auksti vai skumji!

Bezdelīga katru vasaru lidoja atpakaļ uz ziemeļiem.

Tā stāstīja Īkstītes stāstu visiem.

"Vismazākajai meitenei bija vislielākais piedzīvojums!" tā dziedāja.

Un tā šis stāsts kļuva zināms.

Un Īkstīte, tagad saukta par Maiju,

dzīvoja laimīgi kopā ar savu

ziedu karali mūžīgās saules zemē!